19.februāra jubilāre: gleznotāja Sigita Daugule

NEPATĪK PELĒKA PUTRA. Sigita Daugule: «Pavasari gaidu. Man nepatīk, ja laiks ir kā pelēka putra. Tad jau labāk sniegs ar salu, nevis kā šajā ziemā – neko īsti nevar saprast, jo, paveroties pa logu, ziema īsti nav, bet arī pavasaris nav atnācis» / F64

«Es nedomāju ne par gadiem, ne par vecumu. Zinu, ka citi brīnās – kā var nedomāt par gadiem, bet kāpēc lai es par to domātu?» retoriski vaicā viena no pazīstamākajām un starptautiski zināmajām Latvijas vidējās paaudzes gleznotājām Sigita Daugule. Šodien viņai aprit 45 gadi, bet jubilejas ballīte mazliet tiek atlikta, šobrīd daudz aktuālāka par svinēšanu ir gleznu pabeigšana personālizstādei.

«Nav jēgas tērēt laiku un enerģiju tam, ko nevar ietekmēt. Labāk to tērēt tam, ko vari ietekmēt. Un vispār – ko cilvēki var ņemties ap savu vecumu? Vecums ir objektīva lieta, to mēs nekādi nevaram ietekmēt, bet mēs varam ietekmēt savu veselību, par to arī vajag domāt un rūpēties,» uzskata Sigita Daugule. Gleznotāja atzīst, ka pati nemaz neesot naska svinētāja, turklāt šī gada sākums ir blīvs ar dažādiem darbiem, bet pavisam drīz, 3. martā, viņai atklās personālizstādi galerijā Bastejs, un, gatavojoties šim notikumam, malā tiek nolikts viss, ko vien var atlikt. «Gatavošanās, svinēšana... Ballīte gandrīz automātiski nozīmē to, ka nākamajā rītā nevar iešūpoties strādāšanai. Ballīte aizņem pārāk daudz garīgās telpas, bet tā man šobrīd aizņemta ar gleznošanu,» atzīst māksliniece. Draugi par šādu lēmumu nebrīnoties, tieši otrādi – respektējot. Un maza svinēšana tomēr būšot personālizstādes atklāšanā, bet daudz lielāka būs vasarā, jo tā parasti notiekot. «Vasarā ir foršs laiks, var svinēt ārā. Un jebko. Pat jauno gadu. Galu galā – no 1. augusta līdz nākamā gada 31. jūlijam tāpat ir viens gads kā no 1. janvāra līdz 31. decembrim. Svinēt jau var jebkad.»

Jau tuvākajā laikā būs skaidrība, vai pēc šī lielprojekta viņai būs iespēja atpūsties vai arī uzreiz būs jāķeras klāt nākamajiem darbiem. «Pagaidām šķiet, ka man gribēsies kādu brīdi atpūsties. Kā teica visiem labi zināmais Kristofers Robins – darīt neko,» smaidot nosaka Sigita Daugule. Nedarīšana neko to arī nozīmējot – rāmu garu. Vispirms viņa noteikti kārtīgi izgulēšoties, jo tas šobrīd ir visaktuālākais, un tad jau redzēs, ko gribēsies pēc tam. Noteikti sava uzmanības tiesa tiks tuvajiem cilvēkiem, sava – kolēģiem, proti, viņu paveiktā vērošanai, jo «māksliniekam ir jābūt informētam par to, ko dara kolēģi. Turklāt visu laiku nāk arī jaunie, ik pa laikam paveic ko interesantu.» Paredzams, daudz laika tiks veltīts lasīšanai, un grāmatas nevis «pašas atnāk» pa dažādiem ceļiem, piemēram, nejauši ieraugot grāmatnīcā vai draugu ieteiktas, tās māksliniece izvēlas ļoti mērķtiecīgi. «Ja par literatūru interesējas, tad ir daudz iespēju iegūt informāciju,» nosaka Sigita Daugule. Pēdējā laikā viena no aizkustinošākajām lasāmvielām ir afgāņu izcelsmes amerikāņu rakstnieka Hāleda Hoseinī darbi, kas ir tulkoti arī latviešu valodā. «Un tad jau atkal būs laiks krāsot bildes.»

Teksts: Līga Rušeniece

Pārpublicēts no: http://nra.lv/kultura/163814-19-februara-jubilare-gleznotaja-sigita-daugule.htm